Amalia Marchand
French Teacher and PSHE Coordinator at EIS
EIS supervaroņi
Foto: Sergejs Skopincevs and Marianna Hodash. Publikācijā ir iekļautas arī fotogrāfijas no personīgā arhīva.
Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā mēs ticam, ka skolotāja darbs ir viens no sarežģītākajiem un svarīgākajiem darbiem pasaulē. Tas ietver līdzjūtību, zinātkāri un humora izjūtu, vienlaikus esot uzticamam, gādīgam, inteliģentam un disciplinētam. Tāpēc mēs uzskatām, ka mūsu skolotāji ir supervaroņi, un vēlamies jūs ar viņiem iepazīstināt interviju sērijā “Iepazīstieties ar mūsu supervaroņiem”.
Viņas ceļš uz Latviju bija visnotaļ neparasts. Ceļojot vienatnē pa Eiropu, Amālija nolēma meklēt darbu ārzemēs, nevis atgriezties mājās, un, saskaroties ar piedāvājumiem gan no Spānijas, gan Latvijas, viņa izvēlējās sev nepazīstamo ceļu. Šis spontānais lēmums pārtapa par ilgtermiņa dzīves posmu — vispirms Vācu un Franču skolā, bet vēlāk Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā, kur nepilna darba laika loma ātri vien pārtapa par pilna laika darbu.
Ārpus klases Amālija ir māksliniece, bijusī nacionālā līmeņa džudo sportiste ar brūno jostu, aizrautīga ceļotāja, fotogrāfe, dzejniece un pašizdevuma autore. Viņas radošums organiski ienāk arī mācību procesā — gan veidojot franču dziesmu atskaņošanas sarakstus, gan gatavojot tradicionālas receptes klasē (ne tikai no Francijas, bet arī no citām franciski runājošajām valstīm). Amālijai izglītība saistās kultūru, savstarpējo saikni un iespēju palīdzēt skolēniem izaugt par domājošiem, atbildīgiem pieaugušajiem.
— Jā, šobrīd mācu franču valodu un literatūru no 4. līdz 10. klasei un esmu arī 11. klases audzinātāja. Tas atšķiras no manas iepriekšējās pieredzes, bet mums ir daudz jautru brīžu. Piemēram, mums ir savs franču dziesmu atskaņošanas saraksts. Man ir patiešām brīnišķīgi skolēni.
— No saviem skolēniem mācos izturību, neatlaidību, laipnību, un atklāju daudz jaunu mūziķu, par kuriem iepriekš nezināju.
— Emocionālā slodze var būt ļoti prasīga. Protams, dienas beigās arī smadzenes ir nogurušas. Es jūtos ļoti empātiska pret saviem skolēniem, un reizēm tas var būt ļoti nogurdinoši. Tas var būt par daudz.
— Es patiesi ticu šīs tēmas nozīmīgumam un vērtībai. Ir patiesi svarīgi mācīt reālās dzīves prasmes un pievērsties tēmām, kuras mēs visi vēlētos, lai būtu apguvuši skolā — attiecības, fiziskā un mentālā veselība, finanšu pratība, globālā izpratne un tas, kā kļūt par atbildīgu pieaugušo, kas ir ļoti svarīgi.
Es apmeklēju PSHE Asociācijas apmācības un seminārus, lasīju visu pieejamo literatūru par šo tēmu. Tā es tajā arvien vairāk iesaistījos.
— Man patīk lasīt, gleznot, fotografēt — viss, kas saistīts ar mākslu.
Iepriekš trīspadsmit gadus nodarbojos ar džudo. Piedalījos nacionālā līmeņa sacensībās un pat apsvēru iespēju kļūt par profesionālu sportisti. Es ieguvu brūno jostu un iesāku ceļu uz melno jostu Francijā, bet tad es pārcēlos uz Latviju un vairs nevarēju pabeigt savus treniņus. Tagad domāju atgriezties pie tā vismaz prieka pēc.
— Ar ko lai sāk? Domāju, tas ir manās asinīs. Mani vecvecāki ir piedzīvojumu meklētāji — reiz viņi, vien ar mugursomām un telti, devās vairāk nekā divus mēnešus garā pārgājienā no Barselonas uz Belforu.
Viena pieredze, kas man ļoti ir palikusi atmiņā, bija tad, kad sešpadsmit gadu vecumā mēs devāmies mēnesi garā pārgājienā cauri Alpiem no Sen Tropezas uz Grenobli, no kurienes es nāku. Tas bija neticami.
Esmu arī vairākus mēnešus burājusi kopā ar tēvu, kurš ir jūrnieks. Dzīvot jūrā ir lieliski!
Kādā brīdī vēlējos darīt ko pilnīgi viena pati, tāpēc devos solo ceļojumā ar automašīnu pa Eiropu. Apmeklēju sešpadsmit valstis. Visvairāk patika Norvēģija un Somija. Man ļoti patika arī Čehija un Vācija, bet Slovākijā ieguvu daudz draugu. Tā bija fantastiska pieredze.
Pagājušajā gadā apmeklēju Dienvidkoreju. Tagad man ir mazliet traka ideja — no Busanas (pilsēta Dienvidkorejā) var doties ar kuģi uz Japānu. Tas ir viens no maniem nākamās vasaras plāniem.
— Tas ir Olivjē Burdo novele “Gaidot Bodžanglu” (Olivier Bourdeaut - “En attendant Bojangles”). Tā stāsta ne vien par garīgām slimībām, bet arī par ļoti spēcīgu mīlestību — skaists un sirdi plosošs stāsts. Tas tika ekranizēts, un, godīgi sakot, pēc filmas noskatīšanās es kinozālē vēl piecas minūtes raudāju, jo tas bija tik spēcīgi. No sirds iesaku.
— Fotogrāfija ir viena no manām lielākajām kaislībām. Es jau esmu pati izdevusi vienu fotogrāfiju grāmatu, un tagad esmu uzrakstījusi dzejas un fotogrāfiju grāmatu. Pašlaik meklēju galeriju izstādei un iespēju izdot otro grāmatu. Es ļoti vēlētos padalīties ar savu darbu.
— Par dabu. Sajūtām. Emocijām. Par to man patīk rakstīt. Vizuālie darbi papildina dzeju grāmatā.
Starp daudziem sapņiem vienmēr esmu vēlējusies kļūt par mākslinieci. Tāpēc cenšos to īstenot līdzās skolotājas darbam. Strādāju dažādās tehnikās — pārsvarā gleznoju, un man patīk izzināt dažādas mākslinieciskās izpausmes formas. Man nepatīk pieturēties tikai pie vienas lietas — tas šķiet ierobežojoši.
— Ieklausieties savos kolēģos — no viņiem varat daudz mācīties. Tas ir lielisks veids, kā augt. Tomēr nemēģiniet pilnībā atkārtot kāda cita ceļu. Ejiet savu. Uzticieties savai intuīcijai, un jūs ieraudzīsiet unikālus rezultātus. Māciet ar sirdi!
